Puisīt, vai tu jau sen dzīvo manā vasarnīcā? Ēd arī šeit kaut ko? Kā tu šeit nokļuvi?

Tiklīdz kļūst mazliet siltāks, es pārceļos uz šejieni, sakopju māju un zemes gabalu, bet pēc tam apstādu savu dārzu un veidoju puķu dobes. Šeit es jūtos labi un mierīgi.

Mani sauc Lidija Ļvovna, man ir 60 gadu, jau sen esmu pensijā, izdzīvoju savas dzīves nogali. Jau 10 gadus dzīvoju viena, bez vīra, bez bērniem, bez draudzenēm. Bērniem ir savas lietas darāmas, savas ģimenes, kas dzīvo citās pilsētās, vīrs nomira, viss, kas man palika ir mana vasarnīca – prieks un izklaide vienuviet. Tiklīdz kļūst mazliet siltāks, es pārceļos uz šejieni, sakopju māju un zemes gabalu, bet pēc tam apstādu savu dārzu un veidoju puķu dobes. Šeit es jūtos labi un mierīgi. Bet ziemā gan es nevaru šeit atrasties, grūti tikt galā ar sniegu, nevaru to notīrīt. Nav neviena, kas varētu palīdzēt, tāpēc esmu spiesta pārcelties uz pilsētu. Rudenī ar lapām nav tik traki, tieku galā pati. Šogad septembrī nedaudz saaukstējos, veselu nedēļu nācās dzīvot pilsētā, bet, tiklīdz saaukstēšanās pārgāja, tā uzreiz steidzos atpakaļ uz saviem mīļajiem laukiem.

LASI VĒL: Cilvēki, kuri ir laimīgi kopā, par to neraksta sociālajos tīklos. Tā ir taisnība!

Atbraucu uz savu lauku māju, bet tur ir atvērti vārti. Nodomāju, vai tiešām, kāds būs ielīdis dārzā. Liekas, ka viss ir savās vietās, bet tad pēkšni ieraugu, ka karājas durvju slēdzene. Palika bail, nevar būt, ka visa māja apzagta un kāpēc vispār viņus ieinteresēja vientuļas pensionāres māja? Klusi iegāju mājā. Bet mājās viss stāvēja savās vietās, tikai sega bija nolikta gultā, lai gan es to pat neizmantoju, turēju to skapī uz paša zemākā plaukta, uz galda bija atstāta krūze. Traukus gan es nekad neatstāju! Kaut kas šeit nav kārtībā!

Pirmās bailes pārgāja, bet tā vietā nāca neapmierinātība. Kurš gan te ir saimniekojis un ar kādām tiesībām ir kaut ko dzēris no manas krūzes. Paskatos ārā pa logu, bet tur sēž nepazīstams zēns, salicis malku, iekurinājis ugunskuru, acīmredzot sildās, izstiepis savas mazās rokas taisni pretī ugunij. Lūk kur ir mans nelūgtais viesis. Es izeju no mājas un ieklepojos, vēroju kāda būs reakcija. Zēns satrūkās, paskatījās uz mani ar izbīli, bet nebēga prom, tieši pretēji, nāca pie manis.

Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu